Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2011. gada 21. marts
Ko redzi tu?
ES redzu pavasari- jā, pienācis šamējais, tā oficiāli. Bet bet bet es gribu vēl spožāku sauli, un vairāk asfalta.
Pavasarīgi sveicieni visiem!
Bet laikam jāsāk mācīties, kā nekā 1diena. Jo es zinu, ka vēlāk man nebūs laika un gribēšanas.
[p.s. visas redzamās bildes, no lienčas arhīviem, tā kā negopī :)]
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru