Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Nejauki, ka ārā snieg sniegs, nu galīgi nejauki. Bet šodien jāskatās uz lielo mēsnesi. Bet man sāp kakls, laikam nevajadzēja vakar tā dziedāt- ''lidmašīnas'' ;D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru