Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2011. gada 21. marts
Sārtās rozes, kas novīta bija domātas MAN!
Čau 1dienā.
Šodiena pagāja labi, neko nedarīju.
Bet plāns ir šāds- rīt aiziet izdurt vēl auskarus. Tad uztaisīt matemātikas projektu.
3dien gan es aiziešu uz trenniņu un pabeigšu vizuālo. Un vēl varētu mājturību uztaisīt jā!
4dien ko? Opā- 7.00 ar autīnu uz variņi city. Tad no 7.30 padzīvosimies ar manu dūdu, foķēsim pavasarīgo ciemu&stuff . Vakarā gan jāšauj spēlēt uz zālīti, ilgi, ilgi. un tad atkal mājās un nākošajā dienā laidīsim uz busu. Un atpakaļ uz sm.
Bet tagad ir hōot. Ceru labi izgulēties- saldi, saldi.
PERSIKI.!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru