Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2011. gada 7. marts
Suņu burkšķis, jeb 1diena
1diena. Laba diena visumā. Tātad: anglenē biju iemācījusies +/- stāstīr un dabūju ''i'' veiksme. Bet nu norm. Tālāk krievu valodā feini noveicās, ka neizsauca lasīšanā uz atzīmi, varēšu vismaz biš patrennēties, jo šī nedēļas nogale bija sōo aizņemta.
Tas jau nekas, ka puss krievenes un ģeō stundu norakstījos ar sms. Mīļīgi.
--------------------------------------------------------------------------------
Bet es šaušalīgi esmu apsēsta ar vasaru- čīssst. Sāku jau gaidīt un gaidīt, kad atkal varēšu sauļoties, un spēlēt voli. Un pilnīgi būs piekāst, ko par mani domā citi.
Tapēc bildes gaidot vasaru- mīlu! :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru