Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 5. marts
Girls just have fun.
Senčii aizbrauca uz balli un es paliku mājās ar savu hot dogu- džespi. Neko pačilosim pa netiņu, padziedāsim, atbildēsim uz sms. Un neko- atpūtīsimies, jo rīt svarīgas spēles.
Izbraucam jau 8.45. Tā kā jābūt labā formā- jā, jā, jā. Pirmā spēle 10, pret valmieras komandu, tad kaut kad ir pret murjāņiem. Vienkārši- skarbi (giggle)
/// No rīta neko neierakstīšu, bet jā- turam īkšķus par mani/// Mēģināšu kārtīgi izsisties servēs, uzcelt gana augstu un precīzi, paņemt visas gremdes un visu kas nāk, un nenāk! Domā pozitīvi!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru