Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2011. gada 4. marts
Atpakaļ savā ciemā!
Labs vakariņš jūsmājās.
Šodien biju galvaspilsētā (sun). 74 vidusskolā, tur visi runā krieviski- not fun. Tad mēs,protams, izcēlāmies un gājām izčekot skolu. Aizgājām līdz točai un vazaap- ko mēs redzam. Tās točas durvis ir mums labi, ja līdz vēderam. [Secinājums- tur mācās ļoti īsi cilvēki].
Tālāk mēs vienu spēli zaudējām, bet otru vinnējām- un tā forši vēl- jā, jā, jā. Un es pat uzliku bloku- jūtos tik kruta. Vēl kādu bumbu arī iesitu. Bet nu cēlājs,kā jau cēlājs. Bet man gāja labi- man patika (sun)
+tur nebija forša duša, ja ūdens ''negāja'' projām :D
Ko vēl pastāstīt? :D
Ā ar very forši draugu atpakaļceļā daaaaudz sms! Lieliski. Tad vēl ar otru draudziņu pāris sms. Bet bija feini.
Iegājām alfā un es nopirku forši melnu gredzenu- NE ROZĀ! un vļ kārumus kārumniekiem :D
Un vēl es normāli solo padziedāju busiņā- žēl ka nedzirdēji, ne ?:D
''Ne jau tev mani sildīt, ne jau tev mani mieināt. saku palaid vējā, palaid mani prom'' <- šitais šodienas hits. Nākošreiz iemācīsimies arī pārējos pantiņus (giggle)
Have a nice night!
Tomorrow see ya!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru