Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2011. gada 14. marts
Kad piedzima Čaks, nomira pasaule.
es neesmu egoiste, vienkārši man pagaidām nav ko mīlēt, izņemot sevi... ,
Ehh rīt spēles 10!
Bet nu ko. Reāli stūlbi. ''Runāa'' sadaļā atradu mājaslapu, kurā publicēti attēli, kāda japāna bija pirms, un kāda pēc zemestrīces. Es biju šokā. Asaras acīs. Tur viss bija izpostīts, izmainīts un traki sagrauts. Tiešām tas lika apzināties to, ka mēs varirs neapzinamies savas valsts vērtību. Mēs tikai kunkstam cik slikti ir, bet mums vismaz ir valsts, kur ir Mūsu mājas. Kāds reiz krita par šo valsti. Un tev nemaz nav žēl?
Tikai žēlojamies, cik ir nelāgi, bet paši neesam pie tā vainīgi? Kā teica kāds gudrais: '' Kad ''baltie'' cilvēki nocirtīs pēdējo koku tie sapratīs, ka naudu nevar ēst''.
Skumji.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru