Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2011. gada 28. marts
Nav laika
Vakar galīgi nebija laika neko ierakstīt, jo biju very aizņemta.
Biju limbažos, kur bija mums voļa spēles. Vienu vinnējām, vienu zaudējām, un pēdējā spēlē uzvaras punkts bija MANS! (sun)
Pēc tam aizgāju uz skati paskatīties, kā dejo. Bija jau jauki, un es pat Jolantai neko neaizsūtīju- ha ha ha.
Tikko izmācījos angļu valodu, bet skatos, ka man ķīmijā ir- ni. Nu wtfāk. Watever. Skatos o.c. un izbaudu brīvdienu, jo no rītdienas atliks daudz strādāt- biedējoši.
Nu labi, pameklēšu havaju attēlus priekš mājturības, būs man havaju ballīte.
Un vispār es nemāku vārīt rīsus, jo šamējie sanāca, pa cietu. Bet vismaz ilgāk varēšu neēst- kamēr šie uzbriedīs.
Es izbaudu šodienu, jo nav trenniņa.! Rīt gribēju sauļoties, bet slinkums!
ČAU!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru