Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 16. marts
čau, mani sauc arvīds un man ir 12 gadi.
Ir jau 22.39 un man nāk miegs. Laikam jātiek pāri 24.00 un tad jau būs mierīgāk. Bet šodiena nebija nemaz tik mierīga. Katru stundu tikai mēģinājumi tur, mēģinājumi šur. Piekususi jau esmu no tām dziesmām, tekstiem un domāšanas kurš ies tad, cits darīs tā. Bet vēl tikai 1,5 dienas un viss- jāuzstājas un jāizdara ļooti labi. Bet darba vēl ir makten daudz. Jāpaspēj viss salikt kārtībā, jāiemācās runājamais, dziesmu vārdi, jāpalīdz čaļiem saštukot, ko teikt man pirms viņu priekšnesuma, un pēc tam.
Šodien izlikām savu ''vizītkarti'' ar mūsu bilžām un taureņiem zīmētajiem. Brālis būs priecīgs varbūt, jo viņš arī ir manā bērnības bildē (gigggle). Esmu tik laba dziedātāja, ka dziedu arī.
Un vēl šodien nopirku 'biļeti k/n ballei.
----------------------------------------------------------------------------------
Jāpaspēj tik daudz, bet laika ir tik maz! :D
Rīt arī daudz mēģināsim, lai 5dien būtu tādi skaistie.
Nevaru sagaidīt, kad visi atkal būs zolīdi :D
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru