Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 5. marts
Kā man gāja 6dienā
Tātad 6dienas pusdienslaikā piezvanīja un radās ašā ideja, ka jāaizet uz kultūrasnamu. Principā, tur bija sabraukuši cilvēki no visdažādākajām valstīm, lai runātu, dziedātu unn dzīvotu.
Tiešām ļoti patika tā vienotība, kas visur valdīja. Mēs dziedājām un vienkārši bijām viens otram. [pirmajā bildē to var redzēt :)]
------------------>
Un atkal pierādījās tas, cik Latvieši ir kompleksaini, jo viena forša dūda pie manis pienāca un sāka runāties, iepazīties. Tas bija tik jauki, un tik vienkārši. Tā radās mans vārds- Riana, jo viņa nemācēja pateikt manu īsto vārdu. [3. bilde]
Viena atziņa: Mums ir dots vairāk, nekā mēs varam pazaudēt!
Tiešām izdevies vakars. Iespējams pat labāks nekā kādā ballītē- man patika!
[p.s. spešel for viens: zilās drēbes]
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru